Baltais e??elis

Auzi?? Edgars

– Ja, mans tevs sutija alimentus, lai gan vins tika izmests no policijas, jo jus par vinu sudzejaties varas iestadem. Man vina pietruka, bet tu nelavi man vinu redzet.

– Ja, tu vinam nevajadzeji.

– Mulkibas! Vins joprojam dzivo viens. Tas biji tu, kurs izpostiji visu musu dzivi.

– Es?! Nepateicigs! – mamma raudaja.

Vectevs ievaidejas aiz sienas. Vadims devas pie vina. Vadims mileja savu vectevu. Vins atcerejas, ka vectevs par vinu rupejas, kad Vadims ieradas ciemos atvalinajuma. Nopirku rotallietas, labumus, devos ar vinu makskeret, iedevu naudu meitai mazdela uzturesanai. Tada ari ir viriesu izglitiba. Mamma visus viriesus uzskatija par vinas necienigiem. Ja, un viriesi no vinas izvairijas. Nebija neviena viriesa, kurs butu gatavs iekarot vinas sirdi. Vadims iedeva vectevam injekciju, masazu, rupigi piereguleja spilvenus. Iznemu no ledusskapja vakardienas zupu, ko vins bija sagatavojis, uzsildiju un devos pabarot vectevu. Iezvanijas telefons, un kada vecaka kliente ieradas uz masazu, sudzoties par muguras sapem. Skivja apaksa bija palikusi zupa, vectevs atteicas to pabeigt, Vadims atri pabeidza, ielika skivi izlietne un skreja preti klientam.

Vadims iznaca satikt sirmgalvi, laipni smaididams. Vins veda vinu pa asfalteto taku garam skaistajiem rudens ozoliem. Ieejot gaiteni, Vadims laipni piedavaja novilkt virsdrebes. Pavadot damu cauri zalei, vins pasmaidija un teica matei:

«Mums ir ciemins!» «Es priecajos jus redzet,» sacija mana mate un aizvainota atkapas blakus istaba. Vadims un klients iegaja tira telpa, kas bija aprikota ka masazas telpa. Kundze bija apmierinata ar masazu, uzslaveja Vadima rokas, atstaja ieprieks norunato summu un devas prom. Bet pie vartiem bija cits klients, Vadims vinam laipni uzsmaidija, vins veda pa asfaltetu taku, garam mammas milakajiem ozoliem. Un tad bija vel viens klients. Un tad bija vel viens klients. Vakara nopelnito naudu Vadims ielika mammas kaste. Vins zinaja, ka vina negul, un precizi zinaja, cik klientu ir sanemis, tas nozime, cik daudz naudas ir nopelnijis. Nedaudz padomajis, vins panema nelielu dalu naudas celam un pusdienam. Izsledzis gaismu, vins paslideja zem segas un aizvera acis. Mamma pienaca klat, iztaisnoja segu un teica, ka vienmer milejusi savu mazo puiku. Vadims aizmiga. Rit es atgriezisos darba, un manam vectevam vel ir javeic visas proceduras.

4.NODALA

Mamma loti mileja Vadimu, ilgu laiku nevareja no vina skirties. Pat nakti vinai vajadzeja dzirdet dela elposanu. Galu gala, berniba vins bija loti slims zens.

– Vadim, vectetins par kaut ko vaid!

Vectevs bija izslapis, mazdels vinam iedeva padzerties.

– Vadim, pie vecteva ir parak kluss.

Vadims atkal devas pari pagalmam uz otru majas pusi, lai iztaisnotu Dmitrijam Ivanovicam spilvenus. Ir rits.

Diena nomainija nakti, un nakti nomainija diena. Tatad vini savijas Vadima neinteresantaja dzive. Vins jau ilgu laiku ir noguris. Bet… Pavasaris jau nikni plosijas ar visu savu kaislibu. Ziedi uzziedeja ne tikai daba, bet ari cilveku sirdis. Sis patiesi ir milestibas laiks. Bet Vadimam bija vienalga. Vins nebija varonigs milakais. Vins uz sievietem neatstaja nekadu iespaidu. Kapec sievietes, pat meitenes skola, nevelejas ar vinu draudzeties, it ka sajustu pret vinu kaut ko pretigu. Vadims, kad vins skustejas un paskatijas spoguli, bija parsteigts. Normals izskats, nu, varbut saura seja. Sis brilles ar melniem ramjiem un biezam lecam liek Vadimam izskatities ka «nerdam». Vins ir gerbies pieticigi un vinam nav automasinas. Bet vins ir slaids, slaids un muskulots. Ir viriesi, kas neizskatas labaki par vinu, bet meitenes vinus mil.

– Kas ar mani notiek? – Vadims jautaja sev ne reizi vien.

Sanatorija, kura Vadims stradaja par masazas terapeitu, atradas gleznaina vieta neliela kalna nogaze. To no visam pusem ieskauj lapu koku mezi. Gaiss bija piepildits ar svaigumu un vesumu, intensivs karstums seit neienaca vasara, un ziema milosi isi un nezeligi apmekleja so vietu. Tiesi zem administrativajam un medicinas ekam atradas gleznains ezers. Apkart ezeram, sur tur zem koku paena zem augstiem karkliem bija paslepusies omuligi solini. Atputnieki vinus mileja. Seit varat mierigi sarunaties, lasit savu iecienitako gramatu, raknaties pa viedtalruni vai spelet sahu. Eh, labi!

Vadims noguris un nesteidzigi gaja pa asfalteto taku pa enainu aleju, garam ezeram, nepamanot so skaistumu, vins jau sen bija pieradis. Ejot garam apsargiem, vins atvadijas, pamaja ar roku, izgaja no sanatorijas vartiem un devas uz dzelzcela staciju. Kad piebrauca vilciens, vins iegaja ieksa un, sezot pie loga, darija savu ierasto lietu – meginaja izspiegot kada cita dzivibu, skatoties uz svesam majam. Galu gala vins pats nebija interesants pasaulei, un tapec pasaule vinam nebija interesanta. Vinam skita, ka briziem vins klust neredzams. Stacijas cilveki izkapa no vilciena, citi iekapa. Cilveku nebija daudz. Tacu Vadims nekad nenoversas no loga, lai paskatitos uz cilvekiem. Par ko? Un atkal cita stacija… Un atkal cilveki…

Kads nogazas uz sedekla Vadima prieksa. Vins pat nepagrieza galvu.Neinterese.

– Sveiki!

– Vai tu runa ar mani? – Vadims nesaprata un pat paskatijas apkart.

– Ja.

Vadima prieksa sedeja meitene.

– Mani sauc Nina, kads ir tavs?

«Vadim,» vins atbildeja ar izbrinu.

– Un es seit stradaju, ziniet, centralaja laukuma ir liels partikas veikals. Tatad es tur esmu pardevejs. Vini maksa – pietiekami. Cilveku ir parak daudz. Kolektivs ir kartiba, meitenes ir sabiedriskas. Isak sakot, ir ar ko parunat.

– No kurienes tu nac?

«Ari no darba,» Vadims klusi atbildeja, joprojam neticedams, ka var tik viegli sarunaties.

– Kur tu strada? – Nina turpinaja jautat.

– Sanatorija, par masazas terapeitu.

– Klase! – Nina iepleta apbrinas pilnas acis – tas nozime, ka tu arste cilvekus. Lieliski!

Nina no laimes pat sasita plaukstas.

«Es redzu, ka jusu rokas ir specigas.» Tu esi tik forss!

Vadims katram gadijumam velreiz paskatijas apkart, tuvuma neviena nebija. Visi sie vardi ir adreseti vinam?! Vai vins ir forss?! Vai tas apbrinojamas acis skatas uz vinu?! Vadims izmisigi domaja, par ko ar vinu runat, kada tema vinai butu interesanta? Vins gribeja vinai pastastit par gramatam, ko vins lasija, budams viens. Par filmam, ko vins skatijas viens pats. Vinam nebija neviena, ar ko tas apspriest. Nina nepartraukti runaja un runaja. Vinai, iespejams, izdevas runat par kaut ko interesantu, bet vins to nedzirdeja.

«Apmainisimies ar talrunu numuriem,» Nina teica, preteja gadijuma ta ir mana pietura.

– Noteikti!

Jauniesi apmainijas ar talrunu numuriem.

– Un seit es izeju, tu zvani, nepazudi! – meitene jautri teica un skreja uz izeju. Kamer vilciens vel nebija aizbraucis, Nina paspeja pamat Vadimam. Tad vina sparigi gaja pa platformu.

Vadima sirdi ienaca pavasaris, vins gribeja kliegt, dziedat, skriet, lekt, salto. Vins tik tikko atturejas no ta. Bet vina acis iemirdzejas milestiba un ceriba. Vins, no laimes piedzeries, izkapa sava iecirkni. Viss apkart bija neticami skaists: majas, zogi, koki, zale, ziedi, debesis, garamgajeji.

5.NODALA

Seit ir Vadima maja. Vins apstajas vartu prieksa, lai atvilktu elpu un nomierinatu. Vins gribeja nepamanits ieslidet maja, lai kadu laiku pabutu viens un atgutos. Bet mate, dzirdot vina solus, gaidija vinu gaiteni.

– Tu sodien atnaci agrak neka parasti.

– Tas notika.

Vadims nevelejas katru vakaru strideties ar mati.

– Jus nopirkat partikas preces.

– Tagad es atri uzvarisu mannas putru, un mes paedisim vakarinas. Driz vien Vadims baroja vectevu ar tikko varitu putru, un vina mate slaveja putru, apedama putru un sviestmaizi ar sviestu. Un tad, ka parasti, Vadims nomazgaja savu vectevu, parvietojot vinu uz vannas istabu. Vins veica nepieciesamo injekciju, masazu, rupigi noreguleja spilvenus un parklaja vinu ar segu. Paedusi aukstu mannas putru, nomazgaju traukus. Sodien Vadims atri pabeidza savus majsaimniecibas darbus. Tad iezvanijas mobilais, klienti ieradas uz masazu. Vadima rokas paklausigi izpildija ierastas kustibas, klienti vinam kaut ko stastija. Vins, protams, tajos klausijas, bet vina domas bija talu. Vadims domaja par Ninu, vins gribeja tulit nomest visu un piezvanit vinai. Vins pieveda katru klientu pie vartiem, mili smaididams. Katru reizi, kad vins bija pie vartiem, vins iebaza roku kabata, kur guleja talrunis, glastija to. Bet Vadims uz muguras sajuta mates skatienu no loga. Vins paskatijas apkart, ceredams, ka vina jau ir aizmigusi un nevero vinu pa logu. Bet mate bija noraizejusies par savu delu, un vinas skatiens vienmer vinam sekoja. Vadims nekad neuzdrosinajas piezvanit Ninai. Ka vins paskaidros savai matei, kas ir Nina? Vins atgriezas maja.

– Jus aizmirsat ielikt naudu musu kaste. Un starp citu, vai alga naca uz karti? Ir pienacis laiks maksat komunalos maksajumus.

«Ne, es neatnacu,» Vadims atlavas melot. Un nauda, labi, mums ir arsta jubileja darba. Vins mani uzaicinaja, ir neerti atteikties. Redzi, istais cilveks. Vadims atkal meloja.

Mamma bija arkartigi nelaimiga. Bet, preteji savai paraza, vina uz vinu nekliedza, tikai kaut ko murminaja zem deguna un devas skatities savu iecienitako serialu. Vadims pat ievilka galvu plecos, gaidot atriebibu. Bet tagad vins atviegloti uzelpoja. Dusa. Sapnot. Mamma uzmanigi iztaisnoja nokrituso segu un noputas. Vina tik loti mileja savu zenu. Vinai ari patika klausities sava gulosa dela elposanu.