ES NOGALINĀJU

BULGAKOVS MIHAILS

— Nē, nav žīds, — kavalērists atbildēja.

Tad šis cilvēks pielēca man klāt un ieskatījās acīs.

— Jūs neesat žīds, — viņš ar stipru ukraiņu akcentu ierunājās kroplā valodā, krievu un ukraiņu vārdus jauk­dams, — bet neesat labāks par žīdu. Un, kā tik beigsies kauja, es nodošu jūs kara tiesai. Tiksiet nošauts par sa- botāžu. Neatkāpties no viņa ne soli! — viņš pavēlēja ka- valēristiem. — Un dot dakterim zirgu!

Es stāvēju, cietu klusu un, jādomā, biju bāls. Tālāk viss atkal norisinājās kā neskaidrā sapnī. Kaktā kāds žēli ierunājās:

— Jele apžēlojieties, pan pulkvedi…

Es neskaidri saskatīju drebošu bārdiņu, noskrandušu zaldāta šineli. Ap to pazibēja kavalēristu sejas.

— Dezertieris? — nodziedājās man jau pazīstamā pie- smakusī balss. — Ek tu, maita, maita!

Es redzēju, kā pulkvedis, mutei raustoties, izvilka no maksts greznu un drūmu pistoli un ar spalu iegāza no- skranduŠajam cilvēkam pa seju. Tas pasviedās sānis, aiz­rīdamies pats ar savām asinīm, nokrita ceļos. No viņa acīm straumēm sāka plūst asaras …

Un tad izzuda baltā, nosarmojusī pilsēta, gar sastingu­šās, melnās un noslēpumainās Dņepras krastu aizlocījās koku ieskauts ceļš, un pa šo ceļu, izstiepies līkumu līku­mos, virzījās pirmais jātnieku pulks.

Kolonnas beigās palaikam iegrabējās vezumnieku div­riči. Līgojās melnie pīķi, rēgojās smailie, nosarmojušie bašliki. Es sēdēju saltos seglos, brīžiem kustināju zābakos pirkstus, kas mokoši smeldza, elpoju pa bašlika spraugu, ap kuru bija izaugušas sarmas bārkstis, un jutu, kā mans seglu lokam piesietais čemodāniņš spiež kreiso gurnu. Mans vienmēr modrais konvojnieks klusēdams jāja bla­kus. Manī viss pamazām sastinga, tāpat kā stinga manas kājas. Laiku pa laikam es pacēlu galvu pret debesīm, rau­dzījos uz prāvajām zvaigznēm, un ausīs man gluži kā iesprūduši skanēja dezertiera smilksti, tikai šad tad no- klusdami. Pulkvedis Ļeščenko lika viņu sist ar šauteņu slauķiem, un turpat savrupmājā viņu sita.

Melnā tāle"tagad klusēja, un es ar skaudrām skumjām domāju par to, ka boļševiki laikam būs atsisti. Mans lik­tenis bija bezcerīgs. Mēs virzījāmies uz Slobodku — tur mums vajadzēja stāvēt un apsargāt tiltu pār Dņepru. Ja kauja pieklusīs un es nebūšu bijis tieši vajadzīgs, pulk­vedis Ļeščenko mani tiesās. To iedomājoties, es tīri vai sastingu un maigi un skumīgi ielūkojos zvaigznēs. Nebija grūti uzminēt tiesas spriedumu par nevēlēšanos tik bargos laikos ierasties divu stundu laikā. Diplomēta cilvēka me­žonīgais liktenis…

Pēc stundām divām viss atkal bija mainījies kā kalei­doskopā. Tagad bija izzudis melnais ceļš. Es nokļuvu istabā ar baltām, apmestām sienām. Uz koka galda atradās lukturis, gulēja maizes doniņa un izvandīta medicīniskā soma. Kājas man bija atsilušas, biju sasildījies, jo mel­najā dzelzs krāsniņā locījās zilgansārta uguns. Laiku pa laikam pie manis ienāca kavalēristi, un es viņus ārstēju. Lielākā daļa bija ar apsaldējumiem. Viņi vilka nost zā­bakus, attina autus, locījās sāpēs pie uguns. Istabā val­dīja sviedru, mahorkas un joda skābā smaka. Brīžiem biju viens pats. Konvojnieks bija mani pametis.

«Jābēg,» es paretam pavēru durvis, paraudzījos laukā un redzēju kāpnes, ko apgaismoja notecējusi stearīna svece, sejas un šautenes. Māja stāvgrūdām pilna cilvēku, aizbēgt bija grūti. Es atrados štāba centrā. No durvīm atgriezos pie galda, nespēkā apsēdos, noliku galvu uz rokām un vērīgi klausījos. Pēc pulksteņa ievēroju, ka ik pēc piecām mi­nūtēm zem grīdas lejā atskan spalgi kliedzieni. Es jau pavisam noteikti zināju, kas tur notiek. Tur kādu sita ar slauķiem. Smilksti reizēm pārvērtās par kaut ko dobjai lauvas rēkoņai līdzīgu, reizēm par maigu, kā izklausījās cauri grīdai, lūgšanos un žēlošanos, it kā tur starp diviem draugiem norisinātos intīma saruna, reizēm skaņas spēji aprāvās kā ar nazi nogrieztas.

— Par ko jūs viņus tā? — es ieprasījos kādam no pet- ļuriešiem, kurš drebēdams stiepa rokas pret uguni. Viņa basā kāja atradās uz ķeblīša, un es triepu baltu ziedi uz izberztās čūlas pie sazilējušā lielā pirksta. Viņš atbildēja:

— Slobodkā iekritusi organizācija. Komunisti un žīdi. Pulkvedis pratina.

Es neko neatbildēju. Kad viņš aizgāja, ietinu galvu bašlikā, tad skaņas kļuva neskaidrākas. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis, un no. snaudas, kurā aizvērto acu priekšā nemitīgi iznira bakurētainā seja zem cepures zel­tītajām tresēm, mani izrāva konvojnieka balss:

— Pans pulkvedis liek jums nākt.

Es piecēlos, konvojniekam ar izbrīnu noskatoties, attinu bašliku un devos kavalēristam līdzi. Mēs nokāpām apakš­stāvā, un es iegāju baltā istabā. Te es luktura gaismā ieraudzīju pulkvedi Ļeščenko.

Viņš bija līdz jostasvietai kails un, sakņupis uz tabu­retes, spieda pie krūtīm ar asinīm piesūkušos marli. Bla­kus stāvēja apjucis puisis un mīņājās, piešus šķindinā­dams.

— Nelietis, — pulkvedis novilka caur zobiem, tad uz­runāja mani: — Nu, pan dakteri, pārsieniet mani! Puis, izej laukā! — viņš pavēlēja kareivim, un tas rībināda- mies izspraucās pa durvīm. Mājā valdīja klusums. Un tajā brīdī nodrebēja loga rāmis. Pulkvedis pašķielēja uz melno logu, es arī. «Lielgabali», es nodomāju, drudžaini nopūtos un pavaicāju:

— No kā jums tas?

— Ar kabatas nazi, — pulkvedis drūmi atbildēja.

— Kurš tad?

— Nav jūsu darīšana, — viņš atbildēja ar saltu, ne­špetnu nicinājumu un piebilda: — Ai, pan dakteri, slikti jums klāsies!

Es pēkšņi sapratu: «Kāds nebija varējis izturēt viņa spīdzināšanu, bija meties viņam virsū un ievainojis. Tikai tā vien varēja būt…»

— Noņemiet marli, — es sacīju, pieliekdamies viņam pie krūtīm, kas bija noaugušas ar melnām spalvām. Taču viņš nepaspēja atņemt asiņaino vīkšķi, kad aiz durvīm atskanēja soļu troksnis, rosīšanās un kāda rupja balss iesaucās: