Replikants
Шрифт:
Mums bus jaizmanto iespeja un japarbauda…
Pieskaroties, mana roka atrada paris piemerotus olus. Vins joprojam bija piespiests pie ekas arsienas, atrodoties ienaidnieka «mirusaja zona». Ne snaiperis, ne hipotetiska seguma grupa vinu neredzeja un nevareja vinu sasniegt ar savienu.
Ignata mestais akmentins nokrita tiesi blakus spraugai un aizripoja nedaudz talak, atdarinot neuzmaniga protektora skanu.
Klusums bija apdullinoss. Neviens no skanas nesaravas, tacu vini nevareja atstat apaksejo stavu bez parsega, palaujoties tikai uz «izslegsanas vadiem». Kads bija jaiecel par apsardzi.
Tiesi ta… Grants tikko dzirdami ciksteja. Drupas zem kajam ir pilnas ar visadiem atkritumiem.
Ignats nekustejas, visa vina uzmaniba pieversas dzirdei.
– Fan, iznac un parbaudi. Ara ir kads. Es neredzu parakstu, bet biosensors dreb.
No galvenas ieejas eka paradijas tikko pamanams cilveka siluets. Vina kamuflazas sistema darbojas nepareizi. Tas, kuru sauca par
– Neviens. Tas tevi iedomajas.
Ignatam nebija ne jausmas, ka vins dzird un atskir vardus. Varbut darbojas kada no «izraviena replikanta» spejam?
«Tik un ta parbaudi,» atskaneja klusa atbilde. – Sensors uz kadu reage. Tas noteikti nav skerslis.
Varbut Ignata uztvertie vardi pat nebija skali izrunati. Ne velti Vezis uz vinu skatijas ar zinkaribas un bailu sajaukumu.
Ta vai citadi ienaidnieks tagad rikojas saskana ar saviem planiem. Sagaidijis, kamer patrulnieks sasniegs spraugu, Ignats iemeta lielaku akmeni, lai noteikti trapitu lazera staru rezgi, un nekavejoties atkapas aiz aizsega.
Bija paredzets, ka vadi eksplodeja. Liesmas uzliesmojums izgaismoja ielu, un pec plazmas zibspuldzes uz visam pusem skara specigu elektrostatisko sabrukumu lauztas izlades. Viens no viniem trapija ienaidniekam, kurs loznaja gar sienu. Atskaneja asa sapju kliedziens, srapneli sagrieza kuposo betona granti, un Ignats jau metas uz prieksu.
Cinitajs guleja ielas otra puse. Vina ierocis, nezinamas modifikacijas sautenes komplekss, spradziena tika izmests. Ignats satvera trofeju rulli, pierauca lidz celgalam un ar isu lecienu iegrieza, pamanot enu gridas dziluma.
– Zvers, kada sausana? – Makss nervozi jautaja.
– ES iegaju. Minus divi – isas frazes netrauceja rikoties. Vins jau atradas zale, paguva raknaties pa mirusa municiju, panemot ipasuma lozu necaurlaidigu vesti ar vairakiem maisiniem – Ignats tos uzmeta par plecu, atri attalinoties no izraviena vietas.
Cinas prasmes bez dzives pieredzes skita draudigas, it ka ieksa sleptos kads cits: auksts, aprekins un nezeligs.
Tomer vini neatstaja vinam laika pardomam. Vairaki lozmeteju spradzieni uzreiz skarusi no kapnu telpas saniem un no otra stava tumsas – uguns tika izsauts caur vietam noslidejuso, ieluzuso griestu spraugam.
Ignats apgazas pari buvgruzu kaudzei, atrada pajumti aiz izpostitas telpas biezas sienas un uz bridi sastinga, klausidamies sava ierobezotaja uztvere. Visapkart valdija tumsa, peldeja asi betona putekli, bija dzirdami steidzigi soli un klusa skindona – skanas bija sadrumstalotas ar atbalsim, mulsinot virziena sajutu.
Brunuvestu uzvilksana un macinu nostiprinasana izradijas dazu sekunzu jautajums. Magnetiskas sledzenes un arejie stiprinajumi
Uz notverta sausanas kompleksa vins nekadas norades nav pamanijis. Nebija jaudas limena, nebija municijas paterina skaititaja, un temeklis izradijas vienkarss, bez elektroniskiem zvaniniem un svilpieniem. Skiet, ka tas bijusajam ipasniekam bija dazas implantetas apakssistemas, kas paplasinaja redzes un citu kermena manu sistemu iespejas. Vismaz eka valdosa tumsa netrauceja ienaidniekam kusteties un saut.
Ignats bija parliecinats, ka ari vinam ir kaut kas lidzigs, tacu Veza vardi tiesi apstiprinajas: bazes naniti acimredzami netika gala ar slodzi. Isas, sporadiskas neironu saskarnes aktivizesanas sniedza bezjedzigu, fragmentaru informaciju un tikai mazinaja speku, izraisot peksnus reibonus.
Netalu bija dzirdama salkona. Vini mekleja vinu klusi un merktiecigi. Vietam debesskrapja pirma stava milzigo telpu izgaismoja genetiski modificeto koku niecigais mirdzums, kuru vainagi stiepas pari drupam.
Tumsa bija blavi saskatamas vairaku nekustigu eskalatoru aprises. Sis cels augsup drosi vien ir stipri aizsprostots,» Ignats paskatijas apkart, mekledams pienemamu risinajumu, skaidri saprotot: kavesanas ir ka nave.
Apmeram divdesmit metrus talak, gruvesiem nokaisitas tirdzniecibas gridas gala, udens ristijas un pileja. Ekas sturi tur bija aizputis sens spradziens, un netalu no robainajam sienam atradas mezglaini veidojumi, visticamak, saknes kadam no milzigiem kokiem. Kapec nav cela uz augsu? – Vins lukojas tumsa, lidz vinam sapeja acis. Ja, tas noteikti ir saknes. Deformejies, plosits, bet izdevies sadziedet vecas bruces. Tie divaini izliecas, sur tur savijot senas ekas nesosos balstus.
«Es noteikti noklusu otraja stava, izmantojot tos,» Ignats domaja. Bet ka noverst ienaidnieku uzmanibu ar labakiem sensoriem? Kamer vins slepas patversme, tik tikko elpot, vini turpinaja neatlaidigi meklet iebruceju, pamazam tuvojoties.
Nervu duelis ievilkas, bet ta iznakumu peksni izskira netalu izcelusies apsaude.
Acimredzot Makss veiksmigi vadija grupu pa trim ielam, cauri drupam, tacu tik un ta ieduras apsardze ekas tuvakajas pieejas.
Solu troksni apslapeja sausanas rukona. Ignats, noliecies, metas cauri izpostitas tirdzniecibas telpas atklatajai zonai, parleca pari plastmasas kaudzem, kas bija palikusas no plauktiem un vitrinam.
Pec vina nejausi nogriezta linija. Varena saknena blivaja koksne ierakas vairakas lodes ar blavu skanu.
Neapstajoties, vins uzkapa augstak, iztaisnojas pilna auguma, sniedzas pec sadrupinatu griestu fragmenta, kas skumji karajas uz saliekta stiegrojuma, un pievilka sevi, atrodoties otraja stava.
Ekas sturis patiesam bija sabrucis. Vairaki jauni dzinumi (isi, salidzinot ar milziem, kas valdija par pilsetu) izdigusi no grumbulotu saknu mudzekla, aizenot drupas.
Uzkapt vinu zaros nebija gruti. No vainaga Ignats paguva pariet uz plaso piekta stava balkonu, piespiedas pie sienas, klausidamies un skatidamies apkart.